Lēnām notiek mūsu atgriešanās


Manu bērnību pārtrauca 1941. gada 14. jūnijs. To pārtrauca cilvēki ar šautenēm. Mēs dzīvojām Rucavas pusē, man toreiz bija 12, vienai māsai bija 12, otrai 15 gadi. Tēvs bija mežsargs, māte skolotāja, kura tai liktenīgajā ritā bija Rīgā, kursos.

Mūs atšķīra no teva, iegrūda preču vagonā, un sākās mokpilns brauciens nezināmā virzienā.

Ce|š bija garš, briesmīgi bija pārciest ūdens, gaisa un kustību trūkumu. Uz ilgiem gadiem no tām dienām mums bija iedzīta baiļu sajūta, pazemojums. Atceros izlādēšanu sliežu ceļa malā, pērkona negaisu un neaprakstāmos dubļus. Satikāmies a.r katordznieku kolonnām, kuras bruņoti viri dzina mums garām pa šo dubļu upi. Izmocīti, galvas noduruši.

Atceros barakas Jeņisejas krastā neziņu un bailes no Tālajiem Ziemeļiem. Atceros kuģi un sirdi plosošo kopīgo vaidu no daudziem cilvēkiem pārpildītā klāja, kad kuģis, atgājis no krasta, atgriezās Jeņisejas straumē un, apmetis loku, devās lejup pa straumi. Nonācām 250 kilometrus augšup Krasnojarskaii, Novoselovas rajonā, kur mūs visus sadalīja pa sādžām.

Un tad bija ilgs, pārcilvēcisks darbs kolhozā bez brīvdienām, ar dažām stundām miega. Bija vairāki nāves sliekšņi nosalšana, noslīkšana, slimības, bet pastāvīgi - izsalkums un bads.

No turienes atgriezāmies divi, turp mūs aizveda četrus. Arī māte šeit bija palikusi dzīva un izcīnījusi musu pārbraukšanu 1946. gada 25. oktobrī.

Es esmu savā dzīvē sastapis labus cilvēkus, tas palīdzējis izdzīvot. Nekad neaizmirsīšu sievieti,ar uzvārdu Lūsis, kura mums palīdzēja Krasnojarskā. Neaizmirsīšu Liepājas skolotāju institūta direktori Minnu Kalniņu, kura bez ierunām uzņēma mani studentu pulkā. Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma direktors žēlīgi atļāva gan tehnikumu beigt, bet ceļu uz LLA nogrieza. Jā, tad jau es pilnībā sapratu, ka man visu mūžu būs ierobežots griestu augstums un tas būs tik ilgi, kamēr ik uz soļa būs jāraksta autobiogrāfija So griestu apzināšanās man ļāvusi daudzko sasniegt un no daudzkā atieikties Sešdesmito gadu sākuma sākās jaunas raganu medības Kuldīgas rajonā, no darba atlaida skolotājus bijušo izsūtīto bērnus, un es, Rudbāržu vidusskolas mācību pārzinis, visiem par lielu pārsteigumu aizgāju par fiziskā darba strādnieku uz Liepāju un sāku visu no gala, jo par visu augstāk es turēju savas rīcības brīvību. Ierobežotu, taču brīvību. Un, protams, darbu, jebkuru godīgu darbu.

Lēnām notiek mūsu atgriešanās. Pagātnes zīmogs no mums vēl nav noņemts. Mums joprojām liek atmazgāties un pierādīt, ka ne mēs, ne musu tēvi nav tautas ienaidnieki.

Es domāju tā: ja bija nepamatotas masu represijas, lad jabut arī masveida reabilitācijai, nevis katra represetā pazemošana, piespiežot mus lūgt un tikai lūgt...

IMANTS BRUŠVITS


///1980-