Tautu muziga sape


Ir skaistais jūnijs. Tas ir laiks, kad vasara uzplaukusi visā krāšņumā. Bet Baltijas valstu cilvēku dzīvē ir bijuši dažādi jūniji, gan skaisti, gan traģiski. Dabā skaists bija arī 1940. gada jūnijs. Bet bija manāmi draudi mūsu valsts Latvijas brīvībai, jo jau no 1939. gada rudens Latvijas teritorijā pēc Padomju Savienības pieprasījuma tika ierīkotas tās armijas kara bāzes, ievests Padomju Savienības karaspēks — ap 25000 vīru. Sis lielais mūsu austrumu kaimiņš nepārtraukti sūtīja pārī robežai savus darbiniekus, dažadu propagandistu literatūru. Tas viss bija domāts, lai grautu Latvijas valsts sabiedrisko iekārtu. Un 1940. gada 15. jūnijs bija tā liktenīga diena, kas ievadīja veselu virkni traģisku notikumu Latvijas valsts dzīvē. 15. jūnija pulksten 3 rītā Padomju Savienības robežapsardzes karaspēks uzbruka Latvijas robežsargu mitnei Abrenes Masļenkos un Smeiļos. Tika nodedzinātas divas ēkas, sadega divi cilvēki, nošauti divi Latvijas robežsargi, viena sieviete, ievainota viena sieviete, viens zēns, aizvestas pār robežu 39 personas. Tas bija pirmais turpinājums 1919. gada teroram.

1940. gada 16. jūnijā jau sekoja ultimatīvā nola Latvijas valdībai, un 17. jūnijā Sarkanas Armijas tanki dārdēja pa Latvijas ce|iiem, lai Rīgā un citur Latvijā ieņemtu stratēģiski svarīgas vietas. Ta, okupējot Lat viju, Padomju Savienība neievēroja ar Latviju noslēgtos līgumus 1920. gada 11. augustā, 1932. gada 5. februārī un 1939. gadā. Tai svarīgāki bija noslēgtie līgumi ar savu sabiedroto — Hitlera Vāciju.

Latvijas valsts prezidents Golgātas ce|u Latvijai nolēma labprāitīgi. Pretošanās iebrucējiem nenotika. Bet arī šī g|ēvā padošanas nepaglāba Latvijas iedzīvotājus no desrni tiem tūkstošu iedzīvotāju upuriem. Iecelta Latvijas Ie TK komisāra A Novika un 1941 gadā VDTK komisāra S. Sustina vadībā iesūtītie Maskavas speciālisti un dažādi vietējie tumšie elementi izvērsa īstu teroru pret Latvijas iedzīvotājiem. Sis terors augstako pakāpi sasniedza 1941. gada 14. jūnijā. Maskavas darboņa Serova jau 1939. gada oktobrī izstrādātā instrukcija tika ievērota visa pilnībā. Ar Latvijas iedzīvotājiem tika piepildīti 662 preču vagoni. Darba spējīgākos vīriešus un dalu jaunakās sievietes ievietoja atsevišķos vagonos. Tiem galamērķis bija tur, kur izdzīvošanai bija maz cerību — Dudinka, Igarka, Norilska, Vorkuta. No 15. līdz 27. jūnijam Latviju pavisam atstaja 901 restotais preču vagons. 1941. gada 14. jūnijā terora akcijā tika izvesti vairāk neka 15000, no cietumiem tika aizvesti 6182. No 7020 apcietinātajiem daudziem bija jāpaliek zem zemes, pie Baltezera, Centrālcietuma pagalmā, Liepājas «Zilā brīnumā», pie Ludzas Greizā kalna un citur. Tādu, kas zaudēja dzīvību, līdz 1. jūlijam bija 1488.

Ja šodien daudzi saka, ka pie masveida terora vainīgs tikai Stajins un viņa tuvākie līdzgaitnieki (Molotovs, Višinskis, Berija), tad tam nepiekrītu. Katrā apriņķī, pagastā, iestādē bija mazi stalini. Tie bija varaskāri ciheht k.is ictuda īsus latviešu tautas sasniegumus, kas ienīda cilvēkus, kas Latvijas valsts pastāvēšanas laikā dzīvojuši cilvēkiem pienācīgu dzīvi. Varas pamati bija meli un varmācība. No visa tā vēl šodien, pēc četriem pārkārtošanās gadiem, nevar pilnīgi athrīvoties. Vēl šodien visai aktīvi darbojas Staļina laikmeta pielūdzēji un, liekas, ka viņi vēl cer piedzīvot laiku, kad atkal varēs spīdzināt un pazemot cilvēkus.

Latvijas tautu traģēdija, okupantu, viņu ieliktņu terors 1941. gada jūnija dienās vēl tagad liek mums atcerēties bojāgājušos, noslepkavotos, nosalušos, badā mirušos. Visus bez vainas pazudinātos. Visi viņi gribēja dzīvot, viņiem bija savi tuvinieki, savi ideāli. Bet nometnēs ar badu un pazemojumiem viņiem gribēja piespiest aizmirst, ka viņi ir cilvēki. Bet 1940. gads, 1941. gads nebija vienīgie briesmīgie tautu iznīcināšanas gadi, tādu gadu vēl bija daudz.

Staļina un viņa varas laikmeta upuri ir daudzu tautu mūžīga sāpe. Sāpe par miljoniem, kas neatgriezās, par miljoniem sabojāto dzīvju. Un 14. jūnijā klusuma brīdī mēs noliecām savas galvas mūsu Latvijas bojāgājušo iedzīvotāju piemiņai. Mūžīga piemiņa tiem, kas nepārnāca, kas nepiedzīvoja šo dienu, tiem, kas terora apstākļos zaudēja savu dzīvību, sākot ar 1940. gada 15. juniju.

(Izvesto, apcietināto, noslepkavoto skaits — pēc LVU profesora H. Stroda raksta «Lauku Avīzes» šī gada 3. numura).

AUGUSTS MEIJERS,
rajona nepamatoti represēto kluba
priekšsedetajs

 

17.06.1989


На главную страницу/Документы/Публикации/1980-е