No kreisās Surikova mākslas skolas direktors GUNĀRS ULMANIS, Politehniskā institūta mašīnbūvniecības katedras profesors FRANCIS DAUDISS, Politehniskā institūta enerģijas apgādes katedras profesors JĀNIS KUNGS, pensionāre ZENTA SNEIDERE, tirdzniecības darbiniece IRĒNE CERA, pensionārs ALEKSANDRS LIELAIS, tirdzniecības darbiniece MARITA KALNIŅA, pensionāre VIZMA STORIS.
Manas paaudzes bērnība un jaunība bija laimīgāka arī tādēļ, ka ikdienu greznoja daudzie svētki. Katriem svētkiem savs krāšņums. Lieldienās — krāsotās olas, šūpoles bērzu birzē. Vasarsvētkos — smaržīgās meijas. Līgo dienā, Jāņu dienā — veca muca pilna sveķainas malkas, uzslieta garā kārtī, lai jāņ-uguni var tālu redzēt, ozolzaru vainagi, kalmju aromāts. Jaungads ar laimes vēlējumiem, zīlēšanu un ticību, ka tiešām jaunais gads atnesīs sengaidīto laimi... Bet ar Ziemassvētkiem nevar salīdzināt nevienus svētkus. Tiem piemita sevišķs svinīgums.
Visi svētki mums izbeidzās vasaras naktī ceriņu ziedlaikā, kad svešu cilvēku zābaki dauzīja āra durvis.
Līgo un Jāņu diena pagāja teļu vagonā uz \ ..'.:. ru dēļiem pie vājas putras, bļodiņas un negaršīgas maizes gabaliņa.
Bet viss kādreiz beidzas. Ari ļaunums nav mūžīgs. Ilgi bija jāgaida — līdz atkal varējām svinēt dārgos Ziemassvētkus. Kaut gan vēl ne dzimtenē,..
Mātes, tēvi, mazi bērniņi ne-piedzīvoja šīs laimīgās dienas. Palika guļot svešās smiltīs.
Mēs, neliels pulciņš trimdas latviešu, nolēmām kādas pāris stundas Ziemassvētku priekšvakarā, 1989. gada 24. decembrī, kopīgi pasēdēt pie uzklāta galda. Katram bija ko atcerēties no bērnībā svētītiem Ziemassvēt- . . . Klausījāmies ierakstītas latviešu dziesmas, dziedājām līdzi, fotografējāmies. Zēl, ka eglīte palika aiz kadra.
Ja dabūs atpakaļ savas mājas, daži no mūsu vidus atgriezīsies dzimtenē. Par atmiņu rro pirmajiem Ziemassvētkiem paliks fotogrāfija ar atgūto Latvijas karogu.
VIZMA STORfS-SOLDATOVA
Krasnojarskā
Literatura un Maksla10.03.1990
