,


Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)

,

Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā (2017. gads)

13.projekts

06.06.2017. līgums ar Latvijas Republikas Tieslietu ministriju Nr. 1-6.1/77

Pamatojums: Likuma Par valsts budžetu 2017. gadam 4. pielikuma 09.05.00 pamatbudžeta apakšprogramma

"Atmiņas par vēsturi, tās ietekme mūsdienu sabiedrībā"

Atmiņas par vēsturi mainās tāpat kā viena otru nomaina paaudzes, katra veidojot citādu attieksmi pret notikumiem savā un savas dzimtas dzīvē. Mājas ir galvenais jēdziens visos stāstījumos, tās ir katras ģimenes centrs, drošības un aizsardzības vieta. Ģimenes svešumā ne vienmēr centās iesakņoties, jo vienmēr pastāvēja cerība uz atgriešanos.

Kas notiek ar ģimeni ārpus tās ģeogrāfiskās teritorijas?

Ikviena liecība ir atgādinājums visai sabiedrībai, ka nacionālā piederības apziņa turpina ietekmēt gan cilvēka individuālo, gan grupas identitāti un saturēt kopā dalīto atmiņu telpu. Labi zinām, ka identitāte ir saistīta ar valodu, teritoriju un kultūru. Domājot par šo izpētes daļu, vadāmies no pieredzes, ka intervijas ir iespējams analizēt, lai noteiktu avota pārvietošanās reģionu, laiku, sociālo piederību un uzskatāmi pierādīt kā mainās katra cilvēka sociālā piederība un identitāte, mainoties dzīves apstākļiem.

Aizvien nepietiekami apzināti un dokumentēti ir to bērnu stāsti, kuri piedzima Sibīrijā. Daļa bērnu, kas izciešot badu un aukstumu, piedzima izsūtījumā un liktenis viņiem bija lēmis palikt dzīviem, atgriezās Latvijā. Tikai ne savu vecāku mājās, jo māju viņiem vairs nebija veidoja dzīves telpu, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Tie bērni, kuri piedzima izsūtījumā un liktenis viņiem bija lēmis palikt Sibīrijā, pielāgojās tik skarbajiem dzīves apstākļiem. Un tas ir liels zaudējums tik mazai nācijas kā Latvija.


Inta Bulēna
dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā

Kad atbraucu mājās, man bija seši gadi un no tā laika man sākās atmiņas. Dzīvokli, protams, mums neviens neatdeva. Vecāsmātes māsas vīram bija māja un viņi mums iedalīja mazu, mazu istabiņu deviņi kvadrātmetri, tur iekšā bija plīts un tā mēs: māte Lūcija, vecāmāte un es dzīvojām. Kad apprecējos, turpat dzīvoja mani bērni un vīrs, dzīvojām pieci cilvēki. Māte iestājās dzīvokļu rindā, tā arī to nedabūja, tikai vēlāk mātei iedeva dzīvokli viņas darba vietā un mēs visi pārvācāmies uz turieni.

L.P. Zinu, ka Tavā ģimenē ne visi atbrauca uz Latviju, vai vari pastāstīt par cilvēkiem, kas palika Sibīrijā?

Jā, palika mans onkulis, mammas brālis Raimonds Bulēns. Viņš uzreiz nepalika Krasnojarskā, atgriezās Latvijā pēc mums, pēc pāris gadiem kopā ar ģimeni. Viņiem nebija kur dzīvot, pie mums viņi nevarēja tanī mazajā istabiņā un vairāk istabiņu mājā nebija. Arī darbu nedabūja onkulis runāja latviski, bet viņa sieva Raisa nē, tur arī radās šī problēma. Viņi aizbrauca uz laukiem pie manas vecāsmātes māsas, viņas vīram bija māja, bet radās sadzīves grūtības. Mājas saimniekam nepatika Raimonda sieva Raisa, kura latviski nesaprata, un tā radās nesaprašanās. Viņiem nekas cits neatlika, ka braukt atpakaļ uz Krieviju. Viņi joprojām tur dzīvo Krasnojarskā. Viņu ģimenē piedzima: dēls Sergejs (dzimis 1955. gadā), mazbērni Andrejs (dzimis 1980. gadā) un Aleksandrs (dzimis 1982. gadā), un meita Tatjana (dzimusi 1964. gadā)., mazbērni Konstantīns (dzimis 1985. gadā) un Danils (dzimis 1990. gadā). Onkulim Raimondam ir četri mazbērni. Raimondam (dzimis 1932. gadā.) tagad pāri astoņdesmit, jo viņš bija jaunākais dēls trīs bērnu ģimenē: Rūdolfs, Lūcija un Raimonds.


Raimonds Bulēns (1.no labās) ar dēla Sergeja ģimeni 1980. gadā

L.P. Kā tev izdevās padomju laikā viņus apciemot?

Oi! Braucu pie viņiem diezgan bieži, man bija tas darbs, es lidoju ar lidmašīnām un tajā laikā darbiniekiem, kas bija nostrādājuši vairāk kā pieci gadi, atvaļinājuma laikā, varēja izmantot brīvbiļeti. Es izmantoju to uz Krasnojarsku, vienreiz aizbraucu uz Turu. Mēs ar onkuli apciemojām Turu. Pilsētā nebija nekas daudz mainījies, tajā laikā tur vēl dzīvoja mans brālēns Sergejs ar sievu un abiem dēliem Andreju un Aleksandru. Apciemojām arī divas ģimenītes, kas bija palikušas no izsūtījuma laikiem: vienu latviešu ģimenīti, kas tajā laikā jau bija pārkrievojušies - Harija ģimene, kurš bija apvainojusies uz tiem latviešiem, kas viņus izsūtīja un netaisījās braukt uz Latviju. Otra bija vienkārša krievu ģimene. Tā es pie viņiem lidoju katru gadu, dažreiz arī biežāk. Visiem lieli prieki, vienmēr paciemojos vienu dienu vai divas, kā sanāca. 1985. gadā beidzu strādāt lidostā, tuvojās pārmaiņu laiks, vairs nebija Aeroflota un Latvijas līnijas nedeva brīvbiļetes.

L.P. Kāds iespaids par Turu ar pieauguša cilvēka acīm?

Vienu reizi es to Turu redzēju savām acīm, pieauguša cilvēka acīm. Lai kaut kādā veidā atcerētos to kā tur bija bērnībā tas man neataust atmiņā. Man parādīja to māju, kur ir dzīvots, man tas neko neizteica, tāda tumša bilde.


Latviešu ģimenes Turā 1955. gadā. Inta vidū 4 gadu vecumā.


Inta 1985. gadā Turā

Tura, kā jau mazpilsētiņa ar dēļu ieliņām (tagad galvenie ceļi ir noasfaltēti), 1985. gadā bija ar dēļu celiņiem. Tāda jocīga sajūta, kā aizbraucot uz ārzemēm. Viens veikaliņš, kultūras nams nekas īpašs tur nebija. Rīga jau bija Rīga. Vienīgais, tie skaistie skati, tā upe, tie peldošie kuģīši, arī Ziemeļblāzmu redzēju dabas skati brīnišķīgi. Viss pārējais mājiņas, būdiņas tādas maziņas, tādas pašas palikušas, tādi mazi dārziņi. Lopus nekur neredzēju. Vistas, cūkas mājas sētas iekšpusē viņi visu tur sētā iekšā.

Sarunājoties ar Raimondu viens vārds latviski, viens krieviski, viņš jau centās runāt latviski, dažreiz aizmirstas vārds un tad vārds krieviski. Visi pārējie, protams, krieviski. Domāju, ka viņi nevienu vārdu nezina latviski kad esmu aizbraukusi ciemos, tad jau lielie prieki un neviens nepiedomās, kādā valodā sarunāties. Tanī brīdī, kad satiecies, tā problēma nepastāv. Kāpēc tu latviski nerunā? Tad tu nedomā par to, jo ir prieks, ka esi saticies. Ja būtu iespēja, es vēlreiz aizbrauktu uz turieni. Noteikti aizbrauktu.

L.P. Kas Tevi tieši piesaista?

Es pat nezinu, kā latvieši saka dzimtā zeme! Tā dzimšanas vieta tomēr iespaidu atstāj. Pat nezinu kāpēc, aizbraukt es aizbrauktu, dzīvot droši vien negribētu kas to zina? Godīgi nemāku pateikt. Aizbraukt uz dažām dienām, varbūt padzīvot nedēļu labprāt. Kauč kas tomēr piesaista tai vietai. Ar savējiem, galvenokārt onkuli, sazinos reti cik es pazvanu, tik arī ir. Viņš gaida, kad es piezvanīšu, tad pats ir priecīgs. Mēnesī reizi es pazvanu. Ar jaunajiem esam galīgi atsvešinājušies. Un tie mazie puikas tikai zina, ka radi ir Rīgā. Droši vien, ka viņiem nav interesanti, jo visi draugi ir tur, visa dzīve un skola ir tur. Māsīca Tatjana, pirms dēla piedzimšanas, ciemojās Rīgā. Viņai ļoti patika un no tiem priekiem viņa savu dēlu ieņēma Rīgā. Ar brālēnu Sergeju tā savādāk, tā aukstāk viņš arī ir bijis Rīgā kopā ar tēvu. Varbūt viņš pārdzīvo, ka šeit ir labāk, varbūt trūkst līdzekļu, lai atbrauktu. Īsti nezinu. Arī man, ja nebūtu bijusi brīvbiļete, vai būtu aizbraukusi. Tajā laikā neviens uz garajiem reisiem negribēja lidot, sevišķi uz Krieviju. Krasnojarska bija iecienīta vieta, jo kad tur aizbrauca, iznāca vairākas brīvas dienas un varēja aizbraukt uz tiem Stabiem. Pilsētas pievārtē iecienīts dabas rezervāts , kur apskatāma kalnu taiga ar ciedru priedēm, balteglēm, kur atrodas daudzi skaisti klinšu veidojumi. Darba vietā bija citi darbinieki, kas agrāk Krasnojarskā bija dzīvojuši, vajadzēja arī viņiem dot šo iespēju.


Raimonds Bulēns (1.no labās) ar meitas Tatjanas ģimeni 1992. gadā, Intas (vidū) viesošanās reizē.

Ja es tagad piespiestos un saņemtos, droši vien aizbrauktu vienkārši satikt savējos, parunāties, apskatīties un to savu dzimto gaisu paelpot. Nesaprotu, ir kāds spēks, kas mani velk uz dzimto vietu. Droši vien. Kā latviešus velk uz Latviju, tā mani uz turieni, un tad iestāsies miers. Varbūt tas ir pienākums, es nezinu. Tas ir tāpat: tu zini, ka tev jāiet uz kapiem. Tev negribas, bet, kad esi aizgājis un apkopis savu kopiņu, tad ir miers un nav sirdsapziņas pārmetumu.

L.P. Ar kādām domām gaidi Latvijas simtgadi?

Gribētos, lai tā krāšņāk atzīmētu šos svētkus. Tie tingel tangeļi Vecrīgā ir jau piegriezušies. Tās brīvās braukšanas pārpildītajos trolejbusos, autobusos, ne tu tiec iekšā, ne mājās tiec. Visur cilvēku masas, tas neiepriecina. Labāk mājās pagatavošu labu kafiju, uztaisīšu kokteilīti un paskatīšos visu televizorā. Pati ne sevišķi gaidu. Latvija ir mātes dzimtā vieta, radu dzimtā vieta, mani velk uz Sibīriju, vismaz paskatīties. Būt tur un atbraukt atpakaļ, jo šeit esmu nokomplektējusies man ir bērni, man ir mazbērni visi manējie ir šeit. Tas ir tas pats kā brālēnam un māsīcai bērni un mazbērni, viņi ir tur iedzīvojušies, es esmu šeit. Tā īpaši to simtgadi? Ar ko viņa atšķiras no 99 ne ar ko. Paies tā simtgade un viss, būs nākošie divi simti. Gribētos, lai tie, kas ir pie teikšanas, uztaisa ko īpašu.

L.P. Ko tu novēlētu sev, saviem tuvākajiem?

Uzturēt dzīvesprieku, lai saņemtu sevi rokās un dzīvotu priekam, lai būtu mierīga dzīve un mīlestība visapkārt, lai cilvēki viens otru cienītu, lai nebūtu īgni.

Intervēja: Laimdota Podze


Astrīda Holma
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo.

No Sibīrijas mēs atbraucām uz Latviju tikai 1964. gadā, nevis jau tad, kad varēja braukt 1956. gadā pēc Hruščova kongresa.

Godīgi sakot, es neko sliktu par savu bērnību Sibīrijā nevaru teikt. Manas domas ir tādas, ka bērns pierod pie vietas, kur dzimis. Tur pagājusi mana īstā bērnība līdz 10 gadu vecumam. Pirmkārt, labi vecāki, otrkārt, 50-gadu beigās un 60-gadu sākumā jau nebija nekāds bads. Vecāki tur bija iedzīvojušies. Tēvs gāja medībās, svaigas zivis vienmēr, bija vistas, zosis, audzējām kartupeļus un dārzeņus. Pat bites mums bija. Tas viss bija, protams, tikai manas, kā bērna atmiņas. Ko īstenībā domāja vecāki, ko viņi pārdzīvoja, ko zināja es jau to toreiz neaptvēru.

P.B. Kas bija tavi vecāki?
L.P. Pastāsti arī par saviem vecvecākiem. Vai tu viņus atceries?

Es, protams, vectēvus neatceros. Vienu sauca Jānis Holms, otru Roberts Fetlers.

Jānis Holms bija mana tēva Vilhelma tēvs. Viņš nebija izsūtīts, nomira Latvijā 1959. gadā, mēs vēl bijām Sibīrijā. Robertu Fetleru ar ģimeni izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā no Torņakalna stacijas.

1940. gadā ģimene vēl dzīvoja Lāčplēša ielā 117. To ēku pestīšanas templi, uzcēla Roberta vecākais brālis, viņi bija baptisti. Par to vecāko brāli es nestāstīšu, tad tas stāsts aizies pavisam tālu. 1940. gada rudenī ēku ievajadzējās padomju armijai, Roberta Fetlera ģimeni izmeta ārā. Viņi sāka īrēt dzīvokli kaut kur Slokas ielā 54, bet arī tā ēka bija vajadzīga okupantu armijai. Beidzot viņi nonāca Valentīnas ielā, pie Zasulauka stacijas, no kurienes viņus arī aizveda uz Torņakalnu.

Vēl mazliet par šo ģimeni. Roberta Fetlera sieva, mana vecmāmiņa Tatjana bija krieviete. Viņi Pēterpilī savā laikā bija iepazinušies. Kopā ar viņiem visu laiku dzīvoja arī Tatjanas māsa, neprecēta. Viņu nepaņēma, atstāja. Viņas acu priekšā aizveda visu ģimeni pēc tam viņa sajuka prātā. Faktiski padomju vara to ģimeni sadalīja 5 daļās: Robertu Fetleru, ka ģimenes galvu jau Torņakalna stacijā - vīriešu vagonā, vecākos bērnus Borisu un Juri, 20 un 18 gadīgus, ne īsti vīrieši, ne bērni, nosūtīja uz Šķirotavu. (Margaritas stāstā tas jau ir aprakstīts - kur viņi gāja bojā). Vecmāmiņu ar 3 meitām manu mammu, kurai tobrīd bija 16 vidējo māsu 14, un jaunāko Margaritu 10, aizveda uz Krasnojarskas apgabalu un izmeta Kanskā. Pēc tam visus sadalīja pa kolhoziem. Viņi nonāca Suhovas sādžā. Bet manu mammu, kurai 1942. gadā palika 17 gadi, vēlreiz atdalīja no ģimenes un aizsūtīja uz ziemeļiem, uz Igarku. 1950. gadā viņai atļāva (viņa rakstīja lūgumus) atgriezties pie savas mammas un māsām, kuras tajā laikā jau dzīvoja Tasejevā. Tur mana mamma iepazinās ar manu tēvu.

Par tēvu. Tēvs Vilhelms (Vilis) Holms. Tāds zviedru uzvārds, jo viņa vectēvs, Indriķis Holms, bija ieradies no Zviedrijas un strādāja par mežsargu Pāles pagastā. Manu tēvu izsūtīja 1945. gadā. Viņš, dzimis 1915. gadā, bija dienējis Latvijas armijā, pēc armijas mācījās Raiskuma mežsaimniecības skolā un paspēja 1940. gadā to absolvēt, iesāka strādāt Ainažu pusē par mežsargu. Viņam bija sieva un piedzima dēliņš. Tēvu neņēma ne vācu, ne krievu armijā, jo mežsargiem vācu laika bija U-kartīte, pie krieviem tā saucamā broņa. 1943. gadā vācieši gribēja tās apkaimes puišus mobilizēt savā armijā, tai skaitā arī tēva brāli, kurš gan bija vecāks par manu tēvu. Iesaukšana leģionā vispār notika pēc dzimšanas gadiem. Mans tēvs palīdzēja tiem puišiem slēpties no iesaukšanas. Savam brālim Jānim un vēl dažiem no tās puses. Tad nāca krievi virsū, no ziemeļiem, laikam no Igaunijas. Vēl nekādas uzvaras nebija, bet NKVD jau sāka savu melno darbu. 1945. gada martā manu tēvu arestēja un aizveda uz Valmieras cietumu.


Vilis Holms, Raiskuma mežsaimniecības skolas audzēknis, 1940. gada pavasaris.

Es aizgāju uz arhīvu Skandu ielā un paskatījos tēva lietu. Lieta ir tik bieza! 1944. gadā rudenī vācieši aiziet, bet krievi ienāk un tos jaunos puišus, kurus tēvs slēpa no iesaukšanas vācu armijā, iesauca uzreiz krievu armijā. Tad viens, tāds Mačs vai brīvprātīgi, vai arī piespiedu kārtā, raksta sūdzību, ka, lūk, manam tēvam bija ieroči, un viņš bijis aizsargs. Šī sūdzība ir lietas pamatā. Mans tēvs nebija aizsargs Ulmaņlaikos. 1943. gadā vēl bija cerības, ka varēs atjaunot Latvijas valsti. Bija Latvijas Centrāla padome. Cilvēki domāja, ka varbūt angļi palīdzes, ka tas bija pēc Pirmā pasaules kara. Un tad būs vajadzīgi ieroči un atbalsts. Tēvam, kā jau mežsargam, ierocis bija tāpat, bet viņa tiešais priekšnieks nodeva tēvam glabāšanā vēl kaut kādus ieročus. Varbūt toreiz, 1943.- 44. gadā, tie cilvēki nosauca sevi par aizsargiem. Tēvs pēc dabas kluss un mierīgs cilvēks, viņam patika mežs un daba. Krieviski vispār neprata, pirmie vārdi, ko iemācījās krieviski, bija: Šag v levo, šag v pravo sčitajetsa pobeg. Tas jau bija Urālos, lēģerī. Lēģeris bija pie Čusovaja upes, piecus gadus viņam piesprieda. Bet kāpēc lieta ir tik bieza?

Pienāk 1946. gads, un tās puses cilvēki, tas pats Mačs, un, protams, arī sieva, raksta jaunai varai lūgumu, lai Vilhelmu Holmu atbrīvo no apcietinājuma, viņš nav vainīgs.

Un tad tur, Urālos, viņu atkal pratina: Ieroči bija? Bija. Aizsargs bijis? - Jā. Un viss, viņu patur lēģerī, tikai papīrus vēl vairāk saraksta. Tā viņš visus 5 gadus, līdz 1951. gadam, bija lēģerī. Izdzīvoja, kaut gan tur bija momenti, kad varēja aiziet bojā. Dažiem jau pēc tam 25 gadus iedeva. 1948. gadā Staļins nošaušanu aizvietoja ar 25 gadiem.

Tēvam bija jaunākā māsa Vilma, kuru apcietināja 1948. gadā. Es vēl aiziešu, paskatīšos arī viņas lietu, bet es nedomāju, ka viņai ir kāds sakars ar mana tēva lietu. Tēvs jau 3 gadus bija lēģerī. Tur kaut kas cits. Vilmu izsūtīja uz Noriļsku. Ne manam tēvam, ne viņa māsai nav saistības ar masveida deportācijām 1949. gada martā. Tolaik tie, kurus izsūtīja 1949. gadā, vēl nedomāja, ka pienāks arī viņu laiks. Vilma atgriezās Latvijā vēl vēlāk nekā mēs, 60-gadu beigās.

P.B. Bet kā viņš nonāca tur, kur bija tava mamma?

Norīkojums bija. Nevarēja taču atpakaļ uz Latviju braukt. Na večnoje poselenije. izsūtīts uz mūžu. Tā tas saucas. Divas reizes mēnesī viņiem vajadzēja iet uz komandantūru atzīmēties.

1951. gadā mani vecāki ēdnīcā iepazinušies. Jā, un vēl kas. Tēva sievai bija māsa komuniste, kura esot teikusi savai māsai Valijai: Neraksti, viņš neatgriezīsies. Tā jau arī bija, 1951.-52. gadā skaidrs, ka nevarēs atgriezties tie, kas uz mūžu. Un sieva pārstāja rakstīt.

No Latvijas tēva vecākā māsa Milda, kura nebija izsūtīta, sūtīja paciņas. Varbūt pat uz lēģerī Urālos, es nezinu. Tēvam bija latviski austa sega un bļodiņa no lēģera. Tēva māte un vecā māte sūtīja cimdus, zeķes un ābolus. Bet tas jau bija vēlāk.

1961. gadā, man jau bija 7 gadi, mēs no Latvijas saņēmām žurnālu Padomju Latvijas Sieviete, un tur bija raksts par mana tēva vecomāti, kurai tajā gadā palika 100 gadi. Žurnāliste tur rakstā par grūto dzīvi cara laikos, piemin padomju sasniegumus komunisma celtniecībā, par kosmosu kaut ko, arī par jubilāres četrām meitām, bet to, ka divi mazbērni izsūtīti uz Sibīriju ne vārda. Tas, ka Hruščovs atļāva izsūtītajiem atgriezties dzimtenē, ir labi. Bet pēc tam PSRS sākās citas represijas pret baznīcu, pret nacionālo kultūru. Tieši Hruščovs apstiprināja jēdzienu padomju tauta.


Tēva vecaimātei Jūlai Leinasarei 100 gadu jubileja, 1961. gada Rozēnu pagasta Kārlīšos.
Divi mazbērni (Vilis un Vilma) vēl Sibīrijā.

P.B. Par to Sibīrijas sādžu pastāsti. Kāda upe tuvumā?


Irina Fetlere un Vilhelms (Vilis) Holms, 1953. gada augusts.

Mani vecāki sākuši dzīvot kopā 1953. gadā mājiņā upes krastā, no sākumā vienā, pēc tam otrā. Viņi kopā nodzīvoja 54 gadus, līdz tēva nāvei 2007. gadā. Upe Usolka, lielākās upes Tasej pieteka. Vieta, kur mēs dzīvojām saucās Lužki, mazs mežrūpniecības ciemats taigā netālu no lielas sādžas


Irina, Astra un Vilis Holmi, Lužki, 1955. gads.

Tasejevas. Tasejevai ir sava vēsture. Tur krievu pilsoņu kara laikā bija republika. Lužkos bija daudz izsūtīto, japāņu, turku ģimenes, ukraiņu daudz, ķīnieši, poļi. Protams, arī krievi, daži no viņiem arī izsūtīti. Es pirmajā klasē sēdēju blakus ķīnietim, mana labākā draudzene bija ukrainiete. Bija arī latvieši, bet viņi visi pēc 1956. gada aizbrauca. Es viņus neatceros. Man ir fotogrāfija, kur es pavisam maziņa un viņi visi pirms prombraukšanas.


Latvieši pirms došanās uz Latviju, Lužki, 1956. gads.

Mana vecmāmiņa un mammas vidēja māsa Mirta tad jau dzīvoja Tasejevā.


Mirta Fetlere, Irina un Astra Holmas, Tasejevo, 1957. gads.

Jaunākā māsa Margarita apprecējās agri ar krievu. Viņai piedzima 3 puikas, viens pēc otra. Vecākais 1954. gadā.


Margarita un Mirta Fetleres, Tasejevo, 1951. gads.

Ko es vēl atceros? Mums bija albumi. Es atceros, ka tie bija, un viss. Bet es nedomāju, ka tos paņēma tad, kad izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā. Vecmāmiņas māsa jau bija mirusi 1948. gadā, bet, acīmredzot tos albumus un vēl šo to no iedzīves saglabājuši attāli radi, kas dzīvoja Ļermontova ielā. Un mana mamma tos atveda, kad brauca pakaļ Margaritai. Pēc 1956. gada mana mamma uz Latviju brauca 3 reizes pirmo reizi pēc Margaritas, un divas reizes kopā ar mani. Apmēram 1958. gadā Margarita ar vīru un trim maziem bērniem sadūšojās braukt uz Rīgu. Mums Rīgā bija mammas tēva vecākā māsa Antonija. Viņai arī traģisks liktenis. Pēc Krievijas revolūcijas viņa nebrauca uz Latviju, apprecējās ar igauni un dzīvoja Pēterpili. Viņai bija meitiņa Ingrīda, kura 10 gadu vecumā gāja bojā tajā Ļeņingradā, nokļūstot zem tramvaja. Bet pašu Antoniju nezinu kāpēc, vēl pirms latviešu operācijas, jau 1933. gadā izsūtīja no Ļeņingradas uz Kazahstanu. Es internetā atradu tādu informāciju par viņu Antonija Fetlere-Kazika, arestēta Ļeņingradā, izsūtīta uz Kazahstanu, notiesāta Karagandas OGPU 1933. gada 23. aprīlī, Krievijas PSR Kriminālkodeksa panti 59-10., 58-11. Viņas lieta atrodas tagad Kazahstanas arhīvā. Antonijas vīru igauni Kaziku nošāva 1937. gadā Ļeņingradā. Pēc 1956. gada Antonija atbrauca uz Rīgu un dabūja nelielu istabiņu, kādi 14 kv.m. un kopējā virtuve, Zvanu ielā Pārdaugavā.

Margarita ar vīru un trim maziem bērniem atbrauca pie viņas. Margaritas vīrs aizbrauca atpakaļ uz Sibīriju uzreiz, bet viņai pašai ar bērniem arī nekāda palikšana nebija. Mammai vajadzēja braukt viņai pakaļ. Mani atstāja pie vecmāmiņas Tasejevā. Tad mamma arī atveda tos albumus ar fotogrāfijām. Mēs bieži tos albumus Sibīrijā skatījāmies. Mamma, Mirta un vecmāmiņa man rādīja: Tas ir Juris, tas ir Boriss, tas ir vectēvs, viņu tēvs. . Mamma atcerējās savas skolas gadus Rīgā, kā viņai patika mācīties, kādas atzīmes bija. Roberta Fetlera visi pieci bērni mācījās Marijas Milleres privātajā ģimnāzijā. Miera un Brīvības ielas stūrī, tas bija Benjamina dēla nams, kara laikā, 1944. gadā sabombardēts un sagrauts. Bet Latvijas laikā tur bija ģimnāzija. 1940. gada rudenī sākas izglītības pārkārtošana pēc padomju sistēmas, un ģimnāziju pārveidoja par 10. vidusskolu. Mamma jau mācījās 10. klasē 10. vidusskolā. Ir klases fotogrāfija, kur jau Staļina un Vorošilova bildes pie sienas, un uz blakus sienas Lomonosovs karājas. Margarita mācījās viena klasē kopā ar padomju laika pazīstamo tiesnesi Gvido Zemribo, cik nu viņa paspēja divas klases tikai pirms izsūtīšanas.


Rīgas 10. vidusskolas 10. klases audzēkņi 1940.-41.māc.g.
Irina Fetlere - pirmajā rindā otrā no labās.

Vēl divas reizes mamma brauca uz Rīgu un atpakaļ kopā ar mani 1960. gadā un 1962. gadā.


Mirta Fetlere, Astra un Irina Holmas, Rīgā, 1962. gada 22. augustā.

1964. gads. Tas ir manas mammas nopelns, ka mēs tomēr atgriezāmies Latvijā. Es braukt negribēju, man jau bija 10 gadi, man tur bija labi. Vēl pirms tam, 1961. gadā uz Rīgu no Sibīrijas aizbrauca mammas māsa Mirta. Viņa palika dzīvot pie Antonijas tantes, mazajā istabiņā Zvanu ielā. Kad mēs ar mammu bijām Rīgā, mēs mēnesi dzīvojām pie Mirtas bērnības draudzenes Birutas Andersones, kurai bija 3-istabu dzīvoklis Matīsa ielā. Viņi paši pa vasaru dzīvoja Langstiņos. Tur blakus bija 1. slimnīca, kur man bija operācija. Arī 1962. gadā vasarā mēs dzīvojām Birutas ģimenes dzīvoklī.

1964. gadā jūnijā no sākuma mēs atbraucām uz Daugavpili, kur vecākiem bija paziņas no Sibīrijas tie, kas aizbrauca no Lužkiem jau pēc 1956. gada skolotāju Andrejevu pāris, Liza Lamberte, Aleksandrs Keiris. Tur palikām dažas dienas, bet pēc tam uz Rīgu. Antonijas tante nomira 1964. gada jūlija beigās. Mammai ar Mirtu vajadzēja viņu apglabāt Meža kapos.


Vilis, Astrīda un Irina Holmi, Latvija, 1964. gads.

Vecāki meklēja darbu un dzīvokli. Vasarā braukājām pa visu Latviju bijām Ventspilī, Ugālē. Tēvs gribēja par mežsargu strādāt, mamma par grāmatvedi. Nekur neizdevās atrast tādu variantu, un vēl ar dzīvokli. Cēsu mežrūpniecības uzņēmumā tāds Mazzālītis mammai pateica: Mēs represētos nepieņemsim, kaut gan tur varbūt arī būtu, kur dzīvot. Beidzot mans tēvs dabūja strādnieka darbu un vietu kopmītnē Amatā. Viņam tur nepatika, gandrīz gribēja atpakaļ uz Sibīriju braukt.

Mēs ar mammu un Mirtu dzīvojām Antonijas istabiņā Zvanu ielā. Es sāku iet krievu skolā 4. klasē Mārtiņa ielā. Bet jau tajā paša gada rudenī vecāki atrada vienistabas dzīvokli Vecmīlgrāvī, kuru izīrēja režisora Rodrigo Rikarda māte. Tad vēl tur bija privātās mājas. Tēvs sāka strādāt kokapstrādes kombinātā Mīlgrāvis, par strādnieku. Par mežsargu vairs nesanāca. Mamma par grāmatvedi Tralflota bāzē. Mani iekārtoja krievu skolā blakus Ziemeļblāzmai. Tā skola bija tuvāk dzīvesvietai, un es jau biju 4. klasē. Tā kā tā atgriešanās bija diezgan dramatiska. Nu pēc tam viss kaut kā nokārtojās.

P.B. Es zinu, kā latviešu skolās uzņēma izsūtīto bērnus, bet kā bija krievu skolā?

Es neko īpaši neatceros. Tas, ka man pašai tur nepatika, ka Sibīrijā palika draudzenes tas ir viens, bet vispār.... Pieaugušajiem varbūt bija citādi. Mammai bija draudzene no Igarkas laikiem Nellija Zaķe. Viņu 1942. gadā aizsūtīja uz ziemeļiem vēl tālāk par Igarku, uz Agapitovo, kur gandrīz visi nomira, bet viņa izdzīvoja. Kad atgriezusies Rīgā, ap 1956. gadu, viņas klasesbiedrs, pazīstams mūzikas profesors, esot pārgājis ielas otrā pusē, satiekot no izsūtījuma atbraukošo klases biedreni. Par savu karjeru droši vien baidījās. Pieaugušajiem viss bija citādi. No cilvēkiem viss atkarīgs. Daži bija saprotoši. Bet man bija krievu skola. Taja klasē varbūt vēl bija izsūtīto latviešu bērni, ar latviskiem uzvārdiem, no jauktām ģimenēm. Bet pārsvarā, protams, krievu virsnieku un migrantu bērni. Par izsūtīšanu un izsūtītājiem skolā nerunāja neko. It kā to nebūtu bijis.

Vispār jau tika darīts viss, lai nākamās paaudzes neko nezinātu par Latvijas brīvvalsti. Ja latvieši vēl kaut ko varēja uzzināt no ģimenes, tad krieviem galvā tikai Maskavas propaganda. Bet arī latviešiem padomju laikā pamatīgi skaloja smadzenes. Tie, kas dzimuši 40-jos, 50-jos, 60-jos, 70-jos gados bija jau padomju ideoloģijas ietekmē.

1971. gadā mēs no Vecmīlgrāvja pārcēlāmies uz Imantu. Mammai izdevās izkārtot kooperatīvo dzīvokli, kaut gan arī uz to vajadzēja gaidīt rindā mammas darbavietā. Krievu migrantiem dzīvokļus piešķīra bez maksas. Padomju funkcionāriem, vai arī kā citādi kalpojušiem padomju varai, dzīvokļus deva ārpus kārtas vai arī pa blatu.

1971. gadā, uzreiz pēc skolas pabeigšanas, es iestājos Latvijas Universitātē, to absolvējot, mana pirmā darbavieta bija Rīgas Hidrometeo-aparātu rūpnīcā, Lāčplēša ielā 85, pavisam netālu no Lāčplēša 117, bet es toreiz neko nezināju par šo ēku. Universitātes laikos mājā bija sporta zāle, un mums tur bija nodarbības, bet es nemaz nezināju, ka to ēku uzcēla mana vectēva vecākais brālis. Daudz ko nezināju. Pirmkārt bērns, otrkārt jaunība un krievu draudzenes. Faktiski visa mana mācību un arī darba dzīve pagāja krievu vidē. Skolā krievu, universitāte krievu, un arī rūpnīcā viss ir krievu, kaut gan tur bija kādi 2-3 latvieši no Latgales, pārējie visi iebraucēji no Padomju Savienības.

Protams, es jau visu laiku, no manas dzimšanas dienas zināju, ka mēs esam izsūtīti. Bet es domāju, ka tā arī vajag. Bērns jau pieņem to, kas ir. Man bija labas, spilgtas atmiņas par bērnību Lužkos. Pēc tam sākas mani pusaudžu gadi, kas man nepatika. Un es bojāju saviem vecākiem nervus: Gribu atpakaļ uz Sibīriju. Beidzot, kad man palika 18 gadi, mamma teica: Brauc!. Un es aizbraucu 1972. gada vasarā. Aizbraucu, paskatījos un viss. Beidzot man arī tur nepatika. Es vairāk uz Sibīriju negribētu braukt.

P.B. Ar kādu nolūku tu toreiz brauci? Vai uz palikšanu?

Uz palikšanu nē. Es biju ciemos pie savas bērnības draudzenes. Viņas ģimene atpakaļ uz Ukrainu neaizbrauca. Tur jau visi ukraiņi palika par krieviem un ne tikai ukraiņi.

P.B. Vai daudz latviešu apprecējās ar cittautībniekiem?

Visi latvieši no turienes aizbrauca pēc 1956. gada. Vecākiem bija draugi latvietis Zaube un viņa sieva - lietuviete. Viņi aizbrauca uz Lietuvu. Lužkos bija igaunis, uzvārdā Melders, viņa sieva no Rietumukrainas, tie nekur neaizbrauca. Varbūt vēlāk Meldera meita Lelde aizbrauca uz Igauniju.

P.B. Kā tu būtu iedomājusies savu dzīvi, ja nebūtu nokļuvusi Krievijā?

Nu, droši vien būtu gājusi latviešu skolā. Bet arī, ja nebūtu izsūtīšanas, es nebūtu dzimusi. Tēvam bija cita ģimene. Nu mammai 16 gadi tikai, kad viņu izsūtīja, bet arī albumā bija fotogrāfija ar viņas draugu baltvācieti. Vispār, mammas ģimene bija baptisti, viņai paredzēts bija braukt uz Angliju, uz koledžu mācīties. Bet 1940. gadā Anglijā karš, un vispār..., Anglijas vietā 8 gadi smaga darba, badā un salā gandrīz bez apģērba, aiz Polāra loka. Visa viņas jaunība. Bet es nebūtu dzimusi, ja mani vecāki nebūtu tikušies Sibīrijā.

P.B. Tad tās spilgtākās atmiņas par bērnību tev ir tikai no Krievijas?

Jā, kaut gan nekas slikts jau tajā Vecmīlgrāvī nebija, tie paši labie vecāki, un 13-14 gadi arī vēl taču bērnība. Man patika iet uz Ziemeļblāzmas bibliotēku ņemt grāmatas un lasīt.

P.B. Kādā valodā tu lasīji?

Krievu. Zināmā mērā, es esmu rusifikācijas produkts. Kaut gan vēl Sibīrijā līdz 3-4 gadu vecumam runāju latviski ar vecākiem, bet, kad sākas draudzenes un skola...

Lužkos es biju arī bērnudārzā, tikai vienu nedēļu, vairāk neizturēju, saslimu. Tā nedēļa bija ap Jauno gadu, kad bērniem bija sarīkojums. Pie eglītes bērniem deva dāvanas. Es, pieņemot dāvanu, teicu: Tas nav nekāds Ded Moroz, tā ir pārģērbta sieviete. Man kādi 4-5 gadi. Krieviem jau Ziemassvētku nebija, bet mums, cik vien sevi es atceros, eglīte uz 23.-24. decembri bija vienmēr. Kad es biju jau lielāka, gāju ar tēvu pēc eglītes uz mežu.

P.B. Un kā tev tagad ar krievu valodu?

Ar krievu valodu tomēr ir vieglāk. Mana vecmāmiņa, Tatjana Fetlere, mammas māte bija krieviete, es bieži paliku pie viņas un Mirtas tantes Tasejevā. Mana vecmāmiņa pa pusei bija somiete. Viņi dzīvoja Pēterpilī, un ar savu māti agrā bērnībā viņa sarunājās somu valodā. Mana vecmāmiņa no Sibīrijas atbrauca 1966. gadā un dzīvoja Rīgā kopā ar Mirtu Zvanu ielā līdz savai nāvei 1981. gadā.


Tatjana Fetlere, Tasejevo, 1952. gads.

1976. gadā es izsāku savas darba gaitas. 1977. gada septembra mēnesis - man atvaļinājums, kā tas bija padomju laikā, uz arodbiedrības vai komjauniešu dēļa paziņojums: Ceļazīmes uz Bulgāriju, Dienvidslāviju un Ziemeļkoreju. Es pieteicos uz Ziemeļkoreju. Bet jūs jau zināt, kā toreiz bija ar ārzemju braucieniem. Vispirms pārbauda tavu biogrāfiju, vai tevi var laist vai nē. Varbūt uz Bulgāriju laistu uzreiz, bet Dienvidslāviju un Ziemeļkoreju tas jau sarežģītāks gadījums. Piemēram, uz Angliju vai Franciju parastiem cilvēkiem vispār ceļš bija liegts. Tur brauca tikai kompartijas un komjauniešu nomenklatūra un visādi čekas aģenti. Parastos cilvēkus pirms brauciena pārbaudīja 1. daļas pārstāvji vai komjaunatnei uzticamas personas. Atnāca viens tāds uz rūpnīcu uz pārrunām pirms ceļazīmes piešķiršanas. Viņš laikam bija no komjaunatnes nomenklatūras Rīgas pilsētas Maskavas rajonā. Viņu telpas atradās Lāčplēša ielas beigās. Viņš atnāca uz rūpnīcu un uzaicināja mani un vēl citus uz pārrunām. Un te viņš prasa: Kāpēc esmu dzimusi Sibīrijā?. Līdz šim man neviens nekur, ne skolā, ne universitātē tādu jautājumu neuzdeva. Pirmkārt, te jau tāpat bija pilns ar krieviem, kas dzimuši Krievijā, Maskavā, Krasnojarskā vai vēl kur. Bet šis te, acīmredzot izsecināja, ka latvisks vārds un uzvārds, bet dzimusi Sibīrijā. Nu un viss nebraukšu ekskursijā uz Ziemeļkoreju. Man bija draudzene, kurai bija paziņa tajā Lāčplēšu ielas komjauniešu mudžeklī un kurš bija pārāks par to, kas atnāca uz rūpnīcu. Viņa izkārtoja tā, ka es aizbraucu ceļojumā tik un tā.

P.B. Kad stājies universitātē, autobiogrāfijā tu rakstīji kā ir, ka esi dzimusi Sibīrijā?

Es kaut kā neatceros, ko rakstīju un vai vispār rakstīju. Tas jau bija 1971. gads, laikam mana dzimšanas vieta nevienu neinteresēja. Un studenti bija no visas plašās savienības no Pleskavas, no Baltkrievijas, no Ukrainas, mūsu grupā bija arī no Rjazaņas. Droši vien bija arī kāds stukačs. Bet par radiem Amerikā es, protams, nerakstīju nevienā biogrāfijā.


Astrīda Holma, Rīga, 1984. gads.

L.P. Pastāsti par Ziemeļkoreju.

Skaista daba, divas jūras Dzeltenā un Japāņu, skaisti kalni. Pašus korejiešus pludmalē neredzējām, kaut gan bija septembris un ļoti jauks laiks. Tikai mūsu grupa un no Čehijas. Tajā laikā uz Ziemeļkoreju varēja braukt tūristi no PSRS un Čehijas, nezinu kāpēc. Phenjanā ielas tukšas, viesnīcā klusums un miers. Pilsētas centrā milzīga Kim Ir Sena zelta statuja. Apmeklējām operas namu. Kad operas dziedātāji kāda ārijā pieminēja Kim Ir Sena vārdu, un visa opera arī bija par čučhe idejām, visa zāle cēlās kājās.

P.B. Pie mums Staļina laikos arī cēlās kājās un neviens neuzdrošinājās pārtraukt aplaudēt.

L.P. Mani interesē, kā Krievijā juties skolā? Vai tev patika?

Kā jau parasts bērns. Atceros, ka pirmajā klasē man lasīt nepatika, bet otrajā klasē, iemācījos lasīt, tad lasīju daudz. Krievu tautas pasakas, uiguru tautas pasakas, arī citas bērnu grāmatas, tās, protams, krievu valodā. Kad mēs ar mammu bijām Rīgā 1960. gadā, nopirkām divas latviešu grāmatas un ābeci. Es mācījos labi. Pirmajā klasē mūs uzņēma oktobrēnos, es ļoti priecājos. Kad trešajā klasē mūs uzņēma pionieros, man jau bija sajūta, kaut kas nav tā, kā vajag. Mamma man uzdāvināja šokolādes tāfelīti un to sarkano kaklasaiti. Bet es domāju, ka nevajadzēja, bet ko tāds 9-gadīgs bērns varēja zināt? Mamma sarkanu krāsu nevarēja ciest. Komjauniešos tas jau Vecmīlgrāvī, 1968. gadā. Toreiz uzņēma veselām klasēm, nemaz neprasot, vai tu gribi būt komjaunietis vai nē. Viss ļoti formāli, lai atteiktos, bija vajadzīga zināmā drosme.

L.P. Kādas rotaļlietas Sibīrijā tev bija?

Man bija divas lelles. Vienu uzdāvināja vecāki uz Ziemassvētkiem, otru Mirtas tante. Vasarā ar kaimiņu meitenēm, čuvašiem spēlējāmies, atrodot stikla lauskas uz ielas, tās mums bija trauki.

Tēvs koka ragaviņas uztaisīja. Ziemās tur patika, mājiņas taisījām no sniega. Ziemassvētku rotas pašas ar mammu darinājām, vēlāk jau bija pirktās. Radi no Amerikas sūtīja paciņas, bet tajās pārsvarā drēbes un produkti. Kad biju pavisam maza, ar pogām spēlējos un ar lupatiņām.

P.B. Tavs vēlējums Latvijas simtgadei.

Labi, ka tā simtgade vispār būs. Varēja arī nebūt. Ja nebūtu 1991. gads un Padomju Savienības sabrukums, mēs te ne par kādu simtgadi un 18. novembri nerunātu. Ja zini vēsturi, tad viss ir tā kā tāda nejaušība. Ja nebūtu Pirmā pasaules kara, Latvijas valsts neizveidotos.

P.B. Bet vienalga, dzīve jau nestāvētu uz vietas. Vienmēr būtu kāda virzība progress vai regress.

Jā, dzīve neapstātos, latvieši dzīvotu, bet savas valsts nebūtu. Būtu Krievijas impērijas daļa. Un jau tolaik bija viņiem rusifikācijas politika. Man ir saglabājusies citas mammas tantes (viņas tēva Roberta jaunākas māsas Irmas) Tukuma ģimnāzijas 1913. gada skolas dienasgrāmata. Meiteņu klases saraksts visi vārdi un uzvārdi vāciski un latviski, bet tas saraksts krievu valodā. Tāpat arī visa dienasgrāmata krieviski. Irma līdz 1940. gadam strādāja Rīgas biržā par sekretāri, bet ar okupāciju 1940. gadā sākās tautsaimniecības pārkārtošana pēc padomju parauga. Komunistiem jau birža nebija vajadzīga. 1944. gadā, kad tie atbrīvotāji tuvojās Rīgai, viņa ar kuģi aizbrauca uz Vāciju, pēc tam uz ASV. Brāļa ģimene bija izsūtīta, ko vēl varēja gaidīt no padomju varas?

Labi, ka mūsu dzīves laikā Padomju Savienība sabruka. Ja nesabruktu, metro uzceltu, vēl vairāk krievu ierastos. Tāpat jau viņu pārāk daudz. Un kāda valsts, atvainojiet? Jau 1964. gadā, kad mēs atbraucām, te jau bija gandrīz Krievija. Pie varas Maskavas pakalpiņi. Un vēl 70-ie, 80-ie gadi priekšā. Katru gadu iebrauca krievu migranti. Labi, ka latvieši atcerējās, ka bija sava valsts, bet atkal runāt nedrīkstēja, atcerēties 18. novembri nedrīkstēja. Latvijas laika grāmatas bija aizliegtas, pat žurnālu Atpūta nevarēja bibliotēkā paņemt, lai nekas neatgādinātu par šo valsti. Vienīgais ģimenes atmiņas. Un arī kādas ģimenes? Komunistu un Maskavas pakalpiņu ģimenēs, tur pavisam citas idejas.

P.B. Un kas mūs sagaida?

Cerēsim uz to labāko.

Intervēja: Pārsla Bišofa, Laimdota Podze